Doom Doom Delight

04.04 - 04.05.2024

Saka, ka otrā pusē zāle vienmēr esot zaļāka…, bet kas notiek, ja tāda otra puse nemaz nepastāv vai kad zāle ir zaļāka tikai tādēļ, ka tā ir mākslīga? Jaunā paaudze pilnībā apzinās apstākļus otrā pusē. Viņus nepārliecina radītie maldi, ka viss būšot kārtībā. Nākotne ir grūtībās. Viņu nākotne ir grūtībās. Un, atšķirībā no citām, Z paaudze ir guvusi mācību, kurai iepriekšējās, iespējams, bija pārāk naivas, lai pieņemtu – cilvēce nav spējīga pati sevi izglābt, nepastāv tāda “zaļākā” puse un vienīgo labumu mēs varam gūt vēl tikai un vienīgi šobrīd. Z paaudze ir reālistiska. Sarežģītie fakti, no kuriem iepriekšējās paaudzes ir vairījušās, sāk piedzīvot konfrontāciju.

Dzelde Mierkalne un viņas mākslinieciskā prakse savā būtībā iemieso Z paaudzi. Viņa nekad nav vairījusies sarežģītu jautājumu, tā vietā izvēloties tiem stāties pretī. Iepriekš pētījusi tādas tēmas kā nāve un to, kā mēs kā sabiedrība (ne)tiekam galā ar tās neizbēgamību. Izstādē “Doom Doom Delight” viņa dodas vēl dziļāk – caur savu māksliniecisko valodu reflektējot par cilvēku sugas izzušanu. Uzaugt līdzās mirstošai planētai nozīmē neiespējamību no šīs jau nolemtās nākotnes izvairīties un neizbēgami noved pie meklējumiem, kā piedalīties spēlē, kas jau zaudēta. Globālās pandēmijas, zudušo demokrātiju, karu un attīstošās klimata krīzes ēnā solījumi par cerīgu nākotni kļūst tukši, iezīmējot ceļu uz neizbēgamo. Pasaule virzās ātri, ātrāk nekā jebkad iepriekš. Tā burtiski soļo uz degošu pirkstu galiem, tādēļ Z paaudze ir sākusi veikt secinājumus par pašas cilvēces nākotni. Iekšējā attālināšanās rodas no aizvien augošā emocionālā un psihiskā nejutīguma, ik dienu saskaroties ar nebeidzamu bezcerīgu ziņu plūsmu. Pasaule, kurā vienaldzība un neapmierinātība turpina pieaugt, pieprasa saviļņojošus baudas stimulus, lai cilvēce joprojām mēģinātu izbaudīt tās “attīstību”. Šo pieeju nevajadzētu pārprast kā vienkāršu bēgšanu, pesimismu vai pat cinismu, bet gan drīzāk kā nebeidzamu izdzīvošanas režīmu. Iedomātā mākslīgās zāles ainavā fikcija un realitāte saplūst atsvešinātā, paralēlā pasaulē. Kamēr atrakciju parkos, kā Disnejlenda, drūmums sāk lauzties cauri spožās plastmasas virspuses plaisām, Mierkalne zīmē pasauli, kas nenoliedz mūsu skarbo realitāti, bet gan uzsver dzīves trauslumu un īslaicīgumu. Caur hiperreālistisku valodu, ko iedvesmojuši nāves rituāli un bauda, māksliniece ataino jaunās paaudzes apziņu par savu nenozīmīgumu. Jā, zāle rīt varētu būt zaļāka, taču pat spilgtā mākslīgās zāles nokrāsa izgaist, līdzko saule uzaustot to apspīd…

Kurators: Edvards Shautens

Producenti: Kristīne Ercika, Andris Freibergs un Viktorija Vēbere

Gaismas un tehniskais atbalsts: Maksimilians Kotovičs

Grafiskais dizains: Andris Kaļiņins

Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome un RILAK

They say the grass is always greener on the other side… but what happens when there is no other side, or when the grass is only greener because it's artificial? There's a new generation that is fully aware of the conditions on the other side and they are not deceived by the fairytale that it's all going to be alright.  Generation Z is painfully realistic. Difficult facts, dodged by previous generations, are being confronted, accepted and simply embraced as reality.

Dzelde Mierkalne and her artistic practice are quintessentially Generation Z. She has never avoided difficult questions, choosing instead to confront and embrace them. In the past, her work has explored topics around death and how we, as a society, deal with its inevitability. For “Doom Doom Delight” she goes further. She adds to her artistic language, using it to enquire into an even more fundamental ending: that of the human species. Growing up with a dying planet implies the inescapability of a doomed future and inevitably leads to the quest of finding modes on how to play a game that has been lost. In the shadow of a global pandemic, failed democracies, a new wave of wars, and the progressing climate crisis, promises of a rosy future are being unveiled as empty words marking the path into the inevitable. The world moves fast, faster than ever and with that world at their literal fingertips, Generation Z has begun to draw conclusions about the future of humanity. The resulting faineance derives from an emotional and psychic numbness in face of a never ending streak of bad news. A world of indifference and dissatisfaction calls for thrilling stimuli of relish in order to still enjoy the ride. This fun as salvation approach shouldn’t be misunderstood as merely escapism, pessimism or even cynicism but rather a handling of an endless survival mode. In an imaginary landscape of fake grass, fake marble and fake candles fiction and reality merge into an alienated, parallel world. While in amusement parks as Disneyland bleakness bursts through the cracks of a shiny plastic superficiality, Mierkalne draws a world that doesn’t negate our harsh realities, but instead emphasizes the fragility and transience of life. Through a hyperrealistic language inspired by rituals of death as well as enjoyment the artist depicts the approach of a young generation that understands their own insignificance. Yes, the grass might be greener tomorrow, but even the bright shade of fake grass fades when exposed to sunlight. 

Curator: Edd Schouten

Production: Kristīne Ercika, Andris Freibergs and Viktoria Weber

Light Design and Technical Support: Maksimilians Kotovičs

Graphic design: Andris Kaļiņins

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia, Rigas Dome and Rilak Paints

Café de Paris

29.02 - 30.03.2024

Izstādē “Café de Paris” Kaspars Groševs apcer vilinošās bēgšanas no ikdienas dzīves trivialitāti, eksperimentāli spēlējoties ar atpazīstamām kompozīcijām, kā arī izceļot atšķirību starp telpas interjeru un eksterjeru. Darbi, kas izvietoti pie TUR_telpas kuba sienām, ataino glezniecības stilu, kuru var uztvert kā tradicionālo, konvencionālo glezniecības doktrīnu iztaujāšanu, to noraidījumu un atteikšanos no stereotipiskas estētikas gaidām interjerā. Šīs gleznotās ironiskās subversijas atspoguļo pieredzi bāros, kurus Groševs apmeklējis, pavadot laiku rezidencē Parīzē; attēlus, kurus nav iespējams iemūžināt fotogrāfijā un kuri gleznošanas brīdī atrodas vienīgi atmiņā. TUR_telpas transformācija par vietu starp romantisko, pārmērību un vientulību ir gluži kā Groševa radošās prakses rokraksts. Bārs kā pašpietiekama drošības, izolācijas un iedvesmas telpa.

Kurators: Edvards Shautens

Producenti: Kristīne Ercika, Andris Freibergs un Viktorija Vēbere

Gaismas un tehniskais atbalsts: Maksimilians Kotovičs

Grafiskais dizains: Andris Kaļiņins

Īpašs paldies: Inga Erdmane, LCCA un Ezītis Miglā

Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Tu jau zini Kur, Angārs un RILAK

For “Café de Paris,” Kaspars Groševs illustrates the seductive getaways from the triviality of daily life by playing with familiar compositions in a subversive manner as well as highlighting the differentiation between exterior and interior. On the walls of the cafe created in the cube at TUR_telpa is a style of painting that must be understood as a rejection of traditional, conventional painting doctrines and a refusal of the expectations for stereotypical aesthetics in painting. These ironic subversions reflect painted experiences from bars Groševs frequented during his recent artist residency in Paris, images that cannot be captured through photography and are situated in memory at the time of painting. The transformation of TUR_telpa to one of those places between romance, excess and solitude, can be understood as exemplary for Groševs practice. The bar as a self contained space of safety, escape and inspiration.

Curator: Edd Schouten

Production: Kristīne Ercika, Andris Freibergs and Viktoria Weber

Light Design and Technical Support: Maksimilians Kotovičs

Graphic design: Andris Kaļiņins

Special thanks: Inga Erdmane, LCCA and Ezitis Migla

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia, Rigas Dome, Tu jau zini Kur, Angārs, and Rilak Paints

Locījuma vietas

18.01 - 17.02.2024

Izstādei TUR_telpā Luīze Rukšāne ir izveidojusi ziemas ainavu abstrakciju, ko spētu atpazīt gan viņas vecmāmiņa, gan daudzas paaudzes pirms tās. Līdztekus mājai kā drošības un miera pilnai patvēruma vietai varam iztēloties ikdienišķo rituālu, kad lūkojamies ārā pa logu, lai pārbaudītu, kādi ir šīs dienas laikapstākļi: bargs un dzestrs ziemas aukstums, apledojusi zeme, bērzu birzs, kas pazūd baltā horizonta miglā. Rukšāne šo ikdienišķo darbību ir izmantojusi kā sākumpunktu, lai pētītu attiecības ar savu vecmāmiņu caur māksliniecisko valodu. Ar tās palīdzību viņa reflektē par attiecībām starp dažādām paaudzēm  un skrienošā laika radīto īslaicīguma sajūtu.
Lielizmēra grafīta zīmējumi uz audekla ir interpretācija vecmāmiņas sūtītajām fotogrāfijām, kas uzņemtas ar planšetdatoru, lai informētu par ikdienas notikumiem savās lauku mājās. Šie zīmējumi iemieso savstarpējo apmaiņu starp vecmāmiņu un mazmeitu, skatot attiecību trauslumu ar gados vecākiem cilvēkiem un steidzamības sajūtu uzdot tiem visus būtiskos jautājumus; izzināt no kurienes nākam un kā esam audzināti. Informācija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, piedzīvo dabiskas pārmaiņas, gluži kā DNS pavedieni, kas ikkatru reizi, nodoti tālāk, nedaudz izmainās. Garie baneriem līdzīgie mākslas darbi ir veidoti no tekstilmateriāla, kas piederējis kādai jau aizgājušai sievietei. Rūpīgi glabātie palagi, galdauti un nerealizētie auduma gabali pēc viņas nāves kļuvuši lieki, tādēļ Rukšāne uzmanīgi un ar cieņu tos pārveido un vienlaikus caur tiem pēta, kā kaut kas, nodots no paaudzes paaudzē, var saglabāt vērtību pat tad, ja tas tiek izmainīts līdzās mainīgajam laika ritējumam.

Kurators: Edvards Shautens
Producente: Kristīne Ercika
Producentes asistents: Andris Freibergs
Gaismas un tehniskais atbalsts: Maksimilians Kotovičs
Grafiskais dizains: Andris Kaļiņins

Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Tu jau zini Kur, Angārs un RILAK


Folding Lines

18.01 - 17.02.2024

Luīze Rukšāne has merged the space of TUR_telpa with an abstraction of the winter landscapes her grandmother and the many generations of Latvian grandmothers before her might recognize. Around the relative shelter of the home we can imagine the daily ritual of peering out the window to check the conditions of the day: the harsh unrelenting winter cold, frozen ground, leafless birch tree forests disappearing into the haze of a white horizon. Rukšāne has used the every-day action of her grandmother looking out the window as a departure point for her artistic exploration into their relationship. By extension, it reflects on the relationship we all have with the oldest generation and the sense of transience caused by the limitation of passing time.
Her large graphite drawings on canvas are an interpretation of her grandmother's digital tablet photos sent to the family chat to inform about the daily conditions around her countryside home. The drawings embody the exchange between grandmother and granddaughter. The subject matter might seem trivial, but in them is expressed something more fundamental: the sense of urgency to ask all the important questions before it is too late, to learn the wisdom, but also the source of trauma that lies buried deep. The information passed on from generation to generation, like strands of DNA they are altered a little each time it is passed on, small alterations, little diversions and with every generation, a little of the previous ones is lost. The long banner-like textile works are made with the textiles of an anonymous elderly woman whose diligently maintained bed sheets and tablecloths became redundant after her death. Rukšāne carefully, respectfully, repurposed the textiles and through it explored how something passed down can retain value even when it is altered to satisfy changing circumstances.

Curator: Edd Schouten
Production: Kristīne Ercika
Production support: Andris Freibergs
Cube exterior and interior: Matiss Aboliņš
Light Design and Technical Support: Maksimilians Kotovičs
Graphic design: Andris Kaļiņins

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia, Rigas Dome, Tu jau zini kur, Angārs and Rilak Paints.

Optimized Flow

10.08 - 09.09.2023

Izstādes atbalstītāji: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, RILAK Rīgas laku un krāsu rūpnīca, Tu jau zini Kur.

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia, Rīgas Dome, RILAK Paints, Tu jau zini Kur.

Photography Kristīne Madjare

StiTcHeS of iTcHeS

06.07 - 05.08.2023                        

Šujmašīnas tehno ritmā Anna Malicka veidoja izšūtus, abstraktus zīmējumus un skices. Izstādei viņa radīja slāņus, kopā šujot ne tikai audumu, bet arī savas personīgās un mākslinieciskās pieredzes nogulsnes. Anna savos darbos ietver dažādus paškonstruētus tēlus, kas bieži vien reflektē par viņas haotisko "es" un kas ietekmē mākslinieces radīšanas procesu: saviesību čixe, radikālais bēbis, nereālā aģente, kā arī citus, bieži vien personiskus elementus, kas radušies no nišas kultūrām ar kurām Malicka cieši identificējas. Viņas radītie slāņi ir gan fizisko materiālu - tekstila, diegu, polsterējuma - apkopojums, gan arī iezīmes, kas atspoguļo mākslinieces sociālo, māksliniecisko un privāto identitāti. Ar saviem darbiem Anna Malicka cenšas radīt telpas, kas atrodas starp reālo un iedomāto - "nereālais īpašums", kā to dēvē pati māksliniece, rada telpu, no kuras viņa pavērš pa pusei konfrontējošu spoguli realitātei. Tā ir vieta, kurā Anna jūtas ērti, vieta, kurā viņa var saglabāt savu būtību, nestājoties pretī ierastajai realitātei. Malicka un viņas pārstāvētais dīdžeju kolektīvs PR0_Bi$TR0 papildināja izstādi ar audio slāni - smagās deju mūzikas, popmūzikas un tautas mūzikas kolāžu, lai izaicinātu StiTcHeS of iTcHeS" apmeklētāju.

Kurators: Edvards Shautens
Gaismas dizains: Maksimilians Kotovičs
Tehniskais atbalsts: Maksimilians Kotovičs
Producente: Kristīne Ercika
Skaņa: PR0_Bi$TR0 (Otra Pussyte, BMW AUDI & dj verynice) un bistro viesis dj Limpo
Paldies Elīnai Mekšai, Andrim Kaļiņinam un Katrīnai Ievai.

Izstādi atbalstīja: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, RILAK Rīgas laku un krāsu rūpnīca, Latvijas Mākslas akadēmija, Tu jau zini kur.

StiTcHeS of iTcHeS

To the techno rhythm of the sewing machine Anna Malicka crafts patchworks of embroidered abstract drawings and sketches. She assembles layers, stitching together the fabric but also the sediments of her personal, artistic experience. Within her work she weaves a veiled variety of self constructed characters, often reflections of her chaotic self, that inform her process: the party gurl, the radical baby; the unreal agent; and other, often personal elements, informed by the niche youth culture she identifies strongly with. The layers that she creates are both an assemblage of the physical materials - textile, sewing thread, upholstery - and, the traits that reflect her social, artistic and private identities. Through her work, Anna Malicka seeks to create spaces that are in between the real and the imaginary. This “unreal estate,” as she calls it, creates a space from which she can hold a semi-confrontational mirror up to reality. It is a place from where she feels a level of comfort, from where she can remain herself without having to answer to more conventional forces of reality. Tying the monumental textile works together with the space, Malicka and her all women dj collective - PR0_Bi$TR0 - put down a layer of hard dance, pop and folk music to cut, accompany and challenge the visitor to the experience of her “StiTcHeS of iTcHeS.”

Curator: Edd Schouten
Light Design: Maksimilians Kotovičs
Technical Support: Maksimilians Kotovičs
Production: Kristīne Ercika
Sound: PR0_Bi$TR0 (Otra Pussyte, BMW AUDI & dj verynice) and bistro guest dj Limpo
Thank you: Elīna Mekša, Andris Kaļiņins and Katrīna Ieva

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia, Latvian Academy of Art, Rigas Dome, Tu jau zini kur, Rilak Paints.

Photography Kristīne Madjare

Balsis manās galvās

01.06-01.07.2023

Rūdolfa Štamera telpu apņemošā instalācija ieveda TUR_telpa skatītāju viņa galvās. Šīs galvas, par kurām mākslinieks reflektēja izstādē ir pieredzes - it kā dažādas personības, kas mīt viņā. Savukārt balsis ir atsauce uz duālajām ietekmēm, ar kurām Rūdolfs saskaras savā dzīvē  - no vienas puses vienaudžu un mākslinieku iedvesmojošās ietekmes, viņa interese materiālos un ready-made objektos, no otras, cīņa ar depresīvajām domām, ko izraisa gan viņa paša mākslininieciskās krīzes dzīvojot Parīzē, gan dažādi globālie notikumi mūsdienu pasaulē.
Izstādē TUR_telpā Štamers domas, ko satiek viņa dažādās personības, pārveidojalielizmēra skulpturālos gleznojumos, kas radīti no pārstrādātiem reklāmas baneriem. Šie gleznojumi stiepās no viena telpas stūra uz otru, augšup un lejup, pa visu izstādes telpu, mijedarbojoties ar viņa ready-made skulptūrām, intervencēm un dažādiem sensoriem elementiem, piemēram, skaņu vai smaržu.
Sev tik raksturīgajā manierē Štamers radīja sirreālu gaisotni un spēlējās ar sapņainumu, kura uztveršanā tiek iesaistītas visas maņas - viņš aicināja apmeklētāju sapņot par savas zemapziņas alkām. Štamera radīto kontrolēto haosu paspilgtināja viņa mākslinieciskie iedvesmotāji - Sabīne Vernere, Uģis Albiņš un OFF ME ON/ Diana Payton, kuri, mijiedrabojoties ar viņa darbu, veidoja reizē harmoniju vai disonansi, atkarībā no vērotāja perspektīvas. Arī pats vērotājs šeit kļuva par instalācijas sastāvdaļu un papildināja to radot jaunas “balsis.”

Kurators: Edvards Shautens
Producente: Kristīne Ercika
Izstādes mediators: Andris Freibergs
Gaismas dizains: Maksimilians Kotovičs
Tehniskais atbalsts: Uldis Trapencieris un Maksimilians Kotovičs

Izstādi atbalstīja: Valsts kultūrkapitāla fonds, VV Foundation, Rīgas Dome, Tu jau zini kur, SPICE, RILAK Rīgas laku un krāsu rūpnīca

Voices in My Heads

Rūdolfs Štamers space engulfing installation invites the viewer into the voices in his heads. His heads are his experiences with what feel like different personalities residing inside him; the voices refer to the dual influences he faces in his life. On the one hand, the inspirational impact of his peers, other artists, his interest in readymades and the materials he encounters. On the other hand, the darker and more sinister influence of his pessimistic thoughts caused by personal artistic crises exacerbated by the depressing global events of the times in which we live. At TUR_telpa he brings together the impressions his various personalities encounter in the form of large scale sculptural paintings made of repurposed advertising banners extending from corner to corner, up and down across the exhibition space and interlaced with his ready made sculptures, interventions and other sensory elements like sound and smell. In the characteristic typical of Štamers, he creates surrealistic ambiance where all senses are engaged, playing with a dreamlike aura that invites the visitor into a daydream about our subconscious cravings. The orchestrated chaos is amplified through the interventions of several of his artistic inspirations, works by Sabine Vernere, Uģis Albinš and OFF ME ON (Diana Payton) interact, creating harmony and dissonance depending on the perspective from which they are perceived. It is the visitor that completes the installation - their presence creating yet another one of the many “voices in my heads.”

Curator: Edd Schouten
Production: Kristīne Ercika
Light Design: Maksimilians Kotovičs
Technical Support: Uldis Trapencieris and Maksimilians Kotovičs

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia, VV Foundation, Tu Tau Zini Kur, Rigas Dome, SPICE, Rilak Paints.

Photography by Rūdolfs Štamers and Filips Smits

Lapa uz lapas

30.03 - 29.04.2023

Gandrīz 300 ar laku uz puscaurspīdīga zīdpapīra veidotie zīmējumi liegi šūpojas smalkā koka konstrukcijā. Katrs zīmējums ir savrupas papīra lapas kustības mirklis, tai šūpojoties no sākuma līdz beigām un vēlreiz atgriežoties sākuma punktā. Klasiskās animācijas tehnikā, kur ik kadrs veidots no atsevišķiem zīmējumiem, uz sienas rodas projicēta cilpa. Summējoties šie animācijas kadri, kas tika eksponēti kā atsevišķi zīmējumi telpā un kā animācijas cilpa, radīja sajūtu par telpas dinamiku un laika telpiskumu.
Kustība, kas izpētīta un tad nofiksēta cilpā. Aiz šīs instalācijas šķietamās vienkāršības slēpjas rūpīgs un apzināts process, kurā tikusi meklēta un atrasta vēlamā kustība; katrs mirklis ticis filmēts un pēc tam animēts; katrs atsevišķais kadrs pārzīmēts uz papīra lapas, kas izgriezta ar rokām; un visbeidzot katrs zīmējums nofotografēts uz gaismas galda un gala rezultāts animēts. Kā čakla skudriņa Kurševa pedantiski veikusi katru procesa soli, ar roku atkārtojot papīra griešanas žestu, velkot katras atsevišķās kustības līnijas un fotografējot katru atsevišķo lapu. Šai ziņā Maijas Kurševas darbos ir rodama rotaļīga pretruna. Šķietamais vieglums un gaisīgums, ar kādu viņa aicina skatītāju piedzīvot savu darbu, slēpj pamatīgu rūpīgumu, ko māksliniece velta ik solim radīšanas procesā.
Arī šī procesa gala posmā, izvietojot darbu unikālajā TUR_telpā, Kurševa turpināja būt skrupuloza un uzmanīga pret konceptuālām un estētiskām detaļām. Smalkā koka konstrukcija, kurā tika izvietoti zīmējumi, šķietami tikpat viegla kā paši zīmējumi, savdabīgi sasaucas ar masīvo 5 × 5 × 5 metrus lielo kubu, kas aukstajos ziemas mēnešos ir bijis TUR_telpas centrālais elements. Attēlu miglainā materialitāte – radot viegluma sajūtu un papildinot kopējo vērojuma sajūtu pieredzi – atspoguļojās arī izstādes telpas apgaismojumu filtrējošo puscaurspīdīgo virsmu blāvumā. Pat projicētajai cilpai un to uztverošajai baltajai sienai piemīt kopīgs neparasts gaisīgums, kas abām ļauj saplūst teju vienotā veselumā.
“Lapa uz lapas” ir instalācija, kuras sākums un beigas var atrasties vienā un tajā pašā vietā, kamēr telpa to starpā ir bezgalīga kā cilpa. Šī izstāde bija uzaicinājums uz vieglumu, uz laika, telpas un kustības rāmu apceri.

Kurators: Evards Shautens
Tehniskais atbalsts: Uldis Trapencieris un Maksimilians Kotovičs
Producente: Džesika Petere

Izstādi atbalstīja: Valsts Kultūrkapitāla fonds


Sheet on Sheet

Nearly 300 drawings made with varnish on semi transparent paper gently sway from an intricate wooden structure. Each drawing is a moment of movement of a solitary sheet of paper as it swings from beginning to end to beginning again. A frame by frame animation made up of the drawings form a loop projected on the wall. Together, these frames of animation presented as drawings in space and as a projected loop create a sense of dynamization of space and spatialization of time.
A movement explored and then captured in a loop. The seeming simplicity of the installation hides a conscientious process of finding a satisfying movement; filming and then animating each moment; transcribing each individual frame on a sheet of paper cut out by hand; and finally photographing each drawing on a light box and animating the result. Like an ant, Kurševa executed each step of the process painstakingly, repeating the gesture of cutting paper by hand, drawing the lines of each individual movement, photographing each individual sheet. In that sense there is a playful contradiction in the work of Maija Kurševa. The seeming ease and lightness with which she invites the viewer to experience the work conceal the care she takes with each and every step of her process.
With the final step in the process, placing the work in the unique space of TUR_telpa, Kurševa remains meticulous and attentive to conceptual and aesthetic details. The delicate wooden structure holding the drawings, seemingly as light as the drawings themselves, is somehow kindred to the massive 5 by 5 by 5 box that has been central to TUR_telpa during the cold winter months. The foggy materiality of the images - creating a sense of lightness and adding to the overall sensory experience - are also reflected in the opaqueness of the semi transparent surfaces that filter light into the exhibition space. Even the projected loop and the white wall that receives it seem to share an erratic quality that make it almost one.
“Sheet on Sheet” is an installation where the beginning and end can be the same place and the space in between as endless as a loop. It is an invitation to lightness, a contemplation of time, space and movement.

Curator: Edd Schouten
Technical Support: Uldis Trapencieris and Maksimilians Kotovičs
Production: Džesika Petere

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia

Photography Didzis Grodzs

“Baltā zāle”

23.02 - 25.03.2023

Andra Kaļiņina “Baltā zāle” bija otrā izstāde TUR_telpas ziemas izstāžu ciklā “No aukstuma gaismā” un piedāvāja jaunradītas gleznas, kuras iedvesmojusi mākslinieka interese par muzejisko un glezniecības materialitāti dažādos tās aspektos.
Izmantojot visu TUR_telpu, Kaļiņins izvietoja savas gleznas abstrahētas mākslas vēstures muzeja zāles ietvarā un ļāvās rotaļīgi apspēlēt veidu, kā strukturēti Eiropas muzeji un tajos eksponētie mākslas virzieni. Ievērojamu Eiropas mākslas vēstures muzeju apmeklējumu laikā Kaļiņinu allaž īpaši intriģējušas iespaidīgās glezniecībai atvēlētās telpas. Šīs zāles kā svētnīcas krāsai un glezniecības procesam uz mākslinieku atstājušas iespaidu. Personālizstādē viņš izveidoja gleznu instalāciju, kas vienlīdz lielā mērā atsaucas gan uz muzeoloģiskām tēmām, gan mākslas virzieniem vēstures ritumā.
Kaļiņins īpaši izceļ robežšķirtni starp laiku pirms un pēc Apgaismības.  Vienā zāles pusē viņš atsaucies uz laiku, kad gaisma pārtop daudzšķautņainā realitātē, ko tehnoloģiski un zinātniski aprakstījuši, citstarp, Gēte un Ņūtons. „Baltajā zālē” Kaļiņins paralēli gleznu ekspozīcijai izmantojis iespēju apcerēt gaismas, krāsas, atspīduma un absorbācijas iedarbi vienlaikus hiperreālā un abstraktā kontekstā.

Kurators: Edvards Shautens
Gaismas dizains: Maksimilians Kotovičs
Tehniskais atbalsts: Uldis Trapencieris un Maksimilians Kotovičs
Producente: Džesika Petere

Izstādi atbalstīja: Valsts Kultūrkapitāla fonds

Weißer Saal

Andris Kaļiņins' exhibition “Weißer Saal” was the second in TUR_telpa's winter series of exhibitions “From the Cold into the Light” and presented an installation of new paintings inspired by his interest in museality and the materiality of painting in its different facets.
Using the entirety of TUR_telpa, Kaļiņins placed his paintings within the context of an abstracted art history museum where he playfully refers to how European museums, and the artistic movements they display, are organized. During visits to prominent European museums dedicated to art, Kaļiņins was particularly intrigued by the impressive spaces dedicated to paintings. These spaces, like sanctuaries to the paint and the act of painting, left a permanent impression on him. At TUR_telpa he created an installation of paintings that referred as much to museological topics as to art historical movements.
Kaļiņins draws a line between the period before and after the Enlightenment. On one side he refers to the time when the divine was considered the single source of light. On the opposite side, to the period after the Enlightenment when light became a multi faceted reality described technologically and scientifically by, amongst others, Goethe and Newton. In “Weißer Saal” Kaļiņins presents paintings but also takes the opportunity to consider the effect of light, color, reflection and absorption in a context that is simultaneously hyper real and abstract.

Curator: Edd Schouten
Light Design: Maksimilians Kotovičs
Technical Support: Uldis Trapencieris and Maksimilians Kotovičs
Production: Džesika Petere

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia

Photography by Inga Erdmane and Didzis Grodzs

Neredzamās pilsētas

19.01 - 18.02.2023

Māksliniece Inga Erdmane izstādei “Neredzamās pilsētas” tika radījusi jaunu darbu, kura uzmanības centrā ir Tallinas ielas kvartāls, tā vēsture un tas, kā laika gaitā izbāl atmiņas par bijušo. Erdmanes interese par sistēmām un struktūrām bieži ir vērsta uz to robežām, kas paredz iekļūšanu novārtā atstātās teritorijās, kuru atmiņas pamestas zudībai. Darbam “Neredzamāspilsētas” viņa pētīja arhīvus, intervēja aculieciniekus no laikiem, kad Tallinas kvartāls bija sanitārā transporta autobāze, un apkopoja fotogrāfijas no privātām un publiskām kolekcijām. Jo tālāk atpakaļ laikā viņa devās, jo grūtāk kļuva rast skaidru priekšstatu par to, kā bijis agrāk.
Erdmanes interese par fotogrāfijas materialitāti viņu bieži mudina praktizēt dažādas tehnikas — šajā gadījumā pētniecības procesā atrastās fotogrāfijas ir tikušas deformētas un pakļautas ķīmiskām reakcijām. Izstādei izvēlētas pagātnē uzņemtās fotogrāfijas no Tallinas ielas kvartāla un tā apkārtnes māksliniece pārklājusi ar vēl vienu plīvuru kā atkārtotu norādi uz atmiņu izbalēšanu laika plūsmā. Kopā ar lielformāta fotogrāfijām viņa centās izstāstīt apslēptu stāstu, kas pilnībā vairs nemaz nav noskaidrojams. To aizvien ir apracis laiks, un skatītājs tika uzaicināts apcerēt, kāds šis stāsts varēja būt, iekams tas kļuva par daļu no neredzamās pilsētas, ko aizsedz pagātnes apmetnis.

Kurators: Edvards Shautens
Gaismas dizains: Maksimilians Kotovičs
Tehniskais atbalsts: Rūdolfs Štamers and Uldis Trapencieris
Producente: Džesika Petere

Izstādi atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds

 
Invisible Cities

For “Invisible Cities,” Inga Erdmane created new work that focussed on Tallinas Kvartāls, its history and how the memories from what was before have faded with time. In her work, Erdmane’s interest in systems and structures often concentrates on boundaries, where individuals enter spaces that are obscured or recollection is forgotten. For “Invisible Cities” she explored archives; interviewed witnesses from the time when Tallinas kvartāls was an emergency vehicle depot and garage; and collected photographs from private and public collections. The further back she went, the harder it was to get a clear picture of what was before.

Erdmane’s interest in the materiality of photography often compels her to use different techniques to create distortion and deformation of the material she works with. In this case she has obscured collected photographs taken around Tallinas Kvartāls in the past adding another veil to reiterate the fading of memory by time and its elements. Along with large format photographs she attempts to tell a hidden story which can never be completely uncovered. It remains buried by time and the viewer is invited to theorize about how it could have been before it became part of an invisible city shrouded by the past.

Curator: Edd Schouten
Light Design: Maksimilians Kotovičs
Technical Support: Rūdolfs Štamers and Uldis Trapencieris
Production: Džesika Petere

Supported by: State Culture Capital Foundation of Latvia

Photography Inga Erdmane

Ziedsēkla

06.09 - 16.09.2022

Sēkla ir kaut kas no pagātnes, kas pāraug nākotnē. Kāda ir mūsu ekoloģiju nākotne un kas nodrošinās šīs ekoloģijas uzziedēšanu? Manā pieredzē sievietes ir tās, kuras vāc, dalās un sēj mūsu nākotnes sēklas. Pirms 100 gadiem dabiskās pļavas klāja 30% Latvijas teritorijas, šodien tās ir mazāk par 1%. Dabisko pļavu nozīmīgums mīt ne tikai trejdeviņās Jāņu zālēs, kultūrvēsturiskajā mantojumā, bet arī mūsu (sa)dzīvotspējā, un tajās sastopama arī vislielākā sugu daudzveidība, kas ir viena no lielākajām vērtībām klimata krīzes apstākļos. Daudzi pļavu augi ir ārstniecības un aizsargājami augi. Mūsu vecvecmāmiņas nevarēja iedomāties, ka dabisko pļavu izdzīvošanai būs nepieciešams pļavu sēklas vākt ar rokām, lai pēc tam tās iesētu citviet, bet tas ir tieši tas, ko šobrīd dara seniores kopā ar Latvijas Dabas fonda biotopu eksperti Rūtu Sniedzi-Kretalovu, senioru iesaistes idejas iniciatori Maiju Sauļūnu un Ilgu Ancu, aktīvu sēklu lasītāju, kā arī vēl daudz siltu plaukstu. Nav grūti iztēloties, ka cilvēkam ir nepieciešamas pļavas, bet pļavai vajag arī cilvēku.



Meadowseed

The seed is something from the past that grows into the future. What is the future for our ecologies and who brings this ecology to flourishing? In my experience, women are the ones who gatherer, share and sow the seeds of our future. 100 years ago, natural meadows covered 30% of the territory of Latvia, today it is less than 1%. The importance of natural meadows resides not only in the multitude of flowers for the Jāņi midsummer celebration, the cultural and historical heritage but also in our (co)existence. Meadows are also places of the greatest diversity of species, an important factor in the face of the climate crisis. In addition to that, many meadow plants are medicinal and protected plants. Our great-grandmothers could not have imagined that for the survival of natural meadows, it would be necessary to collect meadow seeds by hand in order to sow them elsewhere, but this is exactly what older Latvian women are currently doing together with Rūta Sniedze-Kretalova, habitat expert of the Latvian Nature Foundation; Maija Sauļūna, the initiators of the idea of senior involvement; Ilga Anca, an active seed gathered; and, many more warm hands. It is not difficult to imagine that a person needs meadows, but a meadow also needs a person - ideally, a person with a herd that knows how.

Photography Lelde Gūtmane

Balsis mūsu galvās

16.08 - 27.08.2023

Iekšējais monologs ir pastāvīgs iedzīvotājs ikkatra galvā. Tomēr apzīmējums “monologs” šķiet neprecīzs brīžos, kad balss sāk pati sevi apšaubīt. Ir grūti strīdēties ar savu galvu, jo galva ir viena, bet strīdēšanās parasti notiek starp diviem dažādiem. Un nav jau obligāti jāstrīdas, var arī vienkārši sarunāties un tā, vienkārši sarunājoties, balss, kas tikko bijusi viena un blīva, lēnām izretojas, sadaloties vairākās dažādās balsīs. Balsīs, kurām katrai ir sava izteka un virzība.

Darbs “Balsis mūsu galvās” ir apmeklētāja līdzdalībai atvērta saruna, kas pēta iekšējā dialoga, pašcenzūras un intuīcijas attiecības.

Photography Lelde Gūtmane

Spatial Propositions For There (TUR)

02.08-13.08.2022

Spatial propositions for the space of TUR are choreographic nudges into a relationship between the viewer and the space of TUR_telpa. The drawings are inspired by the space. They are an abstract interpretation of it, the result of a dialogue between artist and space, a collaboration. In the context of the exhibition, the drawings become propositions. They become choreographic maps, scores from which the viewer might be persuaded into a tweaked encounter of space. To that effect, two experienced performers, with celbrated carreers in dance, have been invited to inhabit the space and engage it. They are tasked to consider several layers of movement, the drawings being an indication of how their dance might find lines and/or shapes; speed, direction and/or duration; quality and or color. This is layered on other movement agreements - consideration of breath, weight and sense - and the performers’ personal interpretation of the space. The viewer is invited to observe and they too might consider the drawings as choreographic maps allowing themselves to be nudged into a different approach to experiencing the space, a slight tweak to how they might have been in the space of TUR_telpa before. They are propositions, propositions for there.

Performed by Andris Vītiņš and Ints Roziņš

Photography Edd Schouten and Lelde Gūtmane

Idejas kā sunītim ||

Ideas as a Dog

19.07-30.07.2022

Dažbrīd cilvēkam gadās apmaldīties savu ideālu, vērtību un uzskatu mezglos tā, ka kļūst grūti atbildēt uz būtiskiem jautājumiem – nav saprotams, kas ir vienlaikus taisnīgā un patiesā atbilde, kad jāņem vērā tik daudz apstākļu un konceptu. Šāds apjukums var itin kā paralizēt cilvēka sajūtas un domāšanu, gribas labāk atsvešināties, nekādus ietilpīgus jautājumus neaiztikt. Bet ir veidi, kā atgūt kustēšanās spējas, arī neaizbēgot prom pavisam. Darbā “Idejas kā sunītim” kusības atgūšanai tiek pielietots viegls absurds un perspektīvas maiņa, ko izraisa mākslinieces veidotā situācija izstādes telpā. To paredzēts uztvert tik nopietni, cik katram pašam nepieciešams; reizēm vienkārši gribas piedzīvot kaut ko neikdienišķu, un ar to ir gana.

Photography Lelde Gūtmane

Lēna cūka dziļu sakni rok

05.07-16.07.2022

Un visbeidzot. Mēs nonācām vietā, kurā nolēmām palikt. Pāri bija palikusi pusotra ēka, lieli koki, mazliet nenokusis sniegs un visas pārējās drupas. Neviens mums neko nebija stāstījis par šo vietu. Iespējams, vieta pati bija saukusi. Izstāde veidojusies kā divu cilvēku saruna, kas materializējusies radošajā procesā. Kopīgi pieredzot pārcelšanos uz vidi, kas nosaka atgriešanos pie nosacīti primitīva sākuma, apkārtējie materiāli un darbības vienlīdz kļūst par fundamentāliem ikdienas pamatelementiem un iedvesmas avotiem. Zeme, akmens, zeme, koks, vilna, zars, zeme, jumts. Telpiski objekti mijas ar to līdzībām un atveidojumiem plaknē, piedzīvojot tālāku transformāciju nelineārā telpā.

A Slow Pig Digs Deep Roots



A slow pig digs deep roots. And finally we arrive at the place where we would settle. All that was left was one and a half buildings, some large trees, a bit of snow, and some ruins. No one had told us anything about this place. Perhaps the site itself was summoning us. The exhibition was a conversation that turned into a physical manifestation during the creative process. By co-experiencing the move to an environment that defines a return to relatively primitive beginnings, the surrounding materials and activities equally become fundamental everyday building blocks and sources of inspiration. Earth, stone, wood, wool, branches, materials for a roof. Spatial objects alternate with their likenesses and representations on the plane, undergoing further transformation in non-linear space.

Photography Lelde Gūtmane

- - saki - ko man darīt - - - nesaki - ko man darīt

16.05 - 21.05.2022

Piespiedu pagātnes kustības ||

Forced Movements of the Past

20.04 - 01.05.2022

“Forced Movements of the Past” is based on a sense of time and space about the destructive nature of war. “Arte povera”, or the so-called “art of poor materials”, refers not that much to the use of poor materials or a self-righteous sociological critique of society but rather an attempt to confront and reveal the experience of the human world. The recycled felt used in the installation – created by compressing the fibres of shredded fabrics – depicts a trauma that leaves an indelible mark on the individual’s personality. It is a landscape of fragmented identity that seeks to regain wholeness; these are the conditions that force one to transform and become the Other. A soundtrack by Kaspars Jaudzems accompanies the installation and integrates intercepted messages from Russian soldiers on the front line and recordings of calls with the soldiers’ families back home.

Krauze-Slucka’s choice of material, industrial pressed wool felts, plays an especially important role to the theme of the show. Marilyn Frye takes us back to the root of the word oppression, which is from press: “The press of the crowd; pressed into military service; to press a pair of pants; printing press; press the button. Presses are used to mold things or flatten them or reduce them in bulk, sometimes to reduce them by squeezing out the gases or liquids in them. Something pressed is something caught between or among forces and barriers which are so related to each other that jointly they restrain, restrict or prevent the thing’s motion or mobility. Mold. Immobilize. Reduce.” (1983,54)

Photography and video Krtstīne Krauze Slucka

O

12.10 - 24.10.2021

Rumolda Parks

22.09 - 03.10.2021

The space explores efforts to find solutions to everyday problems using techniques that exist in the engineering and design industry. Inspired by the aesthetics available in the household and manufacturing industry, these solutions allow us to look in an abstract way at the manifestations of cultural features, time-specific consciousness, common understanding of the functioning of mechanisms.
Industrial design appears in countless different forms in everyday life, the common features of these forms are the following of form and function, as well as the aesthetic and cultural characteristics of the target audience. This is the logic by which forms are mostly created in the embodiment and materiality required for the function in question.
A large number of industrial household objects, despite being designed for practical needs, contain an aesthetic addition that seems self-evident and commonplace from the consumer's point of view, most such objects are not decoratively embellished, rather, lines intended to break straight, are smoothly concave.
These influences also refer household items, all the shapes and streamlines produced seem to be heading somewhere or coming back.

Polikutūras

02.09 - 12.09.2021

Photography Lelde Gūtmane

Blues Cruise

14.07 - 25.07.2021

Photography Elizabete Ezergaile

Tallinas ledājs

30.06 - 11.07.2021

C - C - C - C - C - C

07.06 - 20.06.2022

Visual Pleasure Theory

25.05 - 06.06.2021

"Vīrieši sapņo par sievietēm. Sievietes sapņo par to, ka par viņām sapņo kāds cits. Vīrieši skatās uz sievietēm. Sievietes vēro, kā uz viņām skatās kāds cits. Viņas konstanti sastop skatienus, kas strādā kā spoguļi, atgādinot viņām to, kā viņas izskatās – vai kā viņām vajadzētu izskatīties," ar šiem vārdiem 1972. gadā britu mākslas kritiķis Džons Bergers aizsāka male gaze jeb "vīrieša skatiena" problēmas pētniecību. Dažus gadus vēlāk kino teorētiķe Lora Malveja definēja, ka "Sievietes loma patriarhālā sabiedrībā ir būt par simbolu vīrieša uztverē, eksistēt kā objektam, caur kuru vīrietis var izdzīvot savas fantāzijas un apsēstības [..], uzspiežot tās sievietes klusējošajam tēlam, kuras loma ir izteikt kaut kā nozīmi, nevis to radīt."

Šī perspektīva turpina rezonēt arī piecdesmit gadus vēlāk, un Miķeļa Mūrnieka izstāde to apliecina, nostādot savādā situācijā ne tikai skatītāju, bet vispirms jau pašu mākslinieku. Darbu sērijā redzamas divpadsmit skaistas, kailas sievietes, divpadsmit ikoniskas apustules, kas izkārtotas specifiski sakrālā telpas ģeometrijā. Vai Mūrnieka darbi iemieso "vīrieša skatiena" problēmas kodolu? Vai tie ļauj uz to paraudzīties no jaunas perspektīvas? Vairāki izstādes darbi atsaucas uz antīkās un kristīgās kultūras tēliem – Ticiāna Venēru, trim skaistuma dievietēm un kristietības simboliem –, kas piesūkušies ar patriarhālisma tumšo smagumu. Kā uz abstraktajiem aktiem skatīties caur feminisma prizmu? Vai vīrietis mākslinieks vispār ir spējīgs norādīt uz sievietes skaistumu, nepadarot to par objektu? Un kas konstruē šīs izstādes skatienu?

Darbu sērijas tapšanu rosinājusi vēlme pārskatīt estētikas ideālus, un tas novedis pie Mūrniekam raksturīgas šķīsti nekautrīgas atklāsmes: sievietes kailais ķermenis viņa acīs ir skaistuma augstākā virsotne. Tiekšanos pēc estētiskās baudas atspoguļo darbu vizuālā valoda, kas stilistiski līdzinās Art Deco dekoratīvajai elegancei; formas ziņā sēriju spēcīgi ietekmējis franču arhitekta Ektora Gimāra jūgendstils.

Šķetinot izstādes slāņus, pakāpeniski atklājas simboliska, niansēta pretestība ilustratīvajam, objektificējošajam vīrieša skatījumam – to iemieso darbu vizuālā abstrakcija un izmantoto materiālu savstarpējais konflikts. Skrupulozi veidotajām metāla formām un lateksam cauri spiežas poliuretāna putas – Mūrnieka autortehnika sieviešu tēlu nopulētajās ķermeņa daļās atstājusi brūces, rētas un strijas.

Taču pats pretestības, mulsuma un pārdzīvojuma kodols atrodas izstādes centrā esošajā tituldarbā – konstrukcijā, kas veido atsvaru Mūrnieka vizuālā baudījuma teorijas skaistumam – reizē konceptuāli, burtiski un fiziski. Varbūt skaistuma apbrīnas pretpolu veido joprojām sastopamais šovinisms vai apjausma par saviem grēkiem? Varbūt šie jautājumi ir smagāki par nevainīgu baudījumu? Jebkurā gadījumā – šķiet svarīgi par to uzsākt sarunu. Pat tad, ja bail, ka domas ceļš draud izvērsties par apropriāciju.

Bergers norāda, ka Eiropas gleznās kailums sākotnēji parādījās caur Ādama un Ievas stāstu. Vecajā derībā čūska Ievu vilina ēst aizliegto augli, sakot: "Jūs noteikti nemirsit, jo Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, tad jūsu acis taps atvērtas un jūs būsit kā Dievi, zinādami labu un ļaunu." Ieva iekožas ābolā, dod to Ādamam, un tad "viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi zināja, ka viņi bija kaili. Un viņi sašuva vīģu lapas kopā un darīja sev priekšautus". Kailums kļuva grēcīgs brīdī, kad tapa ieraudzīts.
Miķeļa Mūrnieka darbi turpina provocēt ar simbolu blīvumu – klusējošie tēli neskatās vērotājam acīs, bet padara kailu savu autoru, pavēršot pret viņu sociālās kritikas skatienu starmešus. Skatītājus noķer tikai tā atspīdums un mestās ēnas – telpā, kur ķermeņa kailums mulsina no jauna. Kaut kur starp nevainīgo laiku paradīzē, baudu un krišanu grēkā.

- Henriks Eliass Zēgners

Visual Pleasure Theory

"Men dream of women. Women dream of themselves being dreamt of. Men look at women. Women watch themselves being looked at. Women constantly meet glances which act like mirrors reminding them of how they look or how they should look," wrote the English art critic John Berger in 1972, in what was the starting point of the inquiry into the problem of the male gaze. A couple years later, film theorist Laura Mulvey stated the following: “Woman stands in patriarchal culture as a signifier for the male other, bound by a symbolic order in which man can live out his fantasies and obsessions … by imposing them on the silent image of woman still tied to her place as bearer, not maker, of meaning.”

Fifty years on, it still remains a resonant perspective, and Miķelis Mūrnieks’ exhibition confirms this, putting not just the viewer but first and foremost the artist into a strange situation. This series of works features twelve naked and beautiful women, twelve iconic apostles arranged inside a specific and sacral geometry of the exhibition space. Do Mūrnieks’ works embody the problem of the male gaze? Do they show it from a new perspective? Several of the works on show refer to images of ancient and Christian culture – Titian’s Venus, the three graces and Christian symbols, – which have become bearers of the dark burden of patriarchy. How can one look at these abstract nudes through the lens of feminism? Is a male artist at all capable of indicating a woman’s beauty without objectifying it? What constructs the gaze of this exhibition?

This series of works has been inspired by a desire to review the ideals of aesthetics, and this has led to a concurrently chaste and forward revelation, which is characteristic of Mūrnieks: the naked body of a female is, in his eyes, the pinnacle of beauty. The works’ visual language reflects a striving towards aesthetic pleasure, stylistically similar to the decorative elegance of Art Deco, while Hector Guimard’s Art Nouveau has left a strong impression on the form of the series.

Peeling off the layers of the exhibition, one slowly discovers a symbolic and nuanced opposition against the illustrating, objectifying male gaze. This is embodied by the works’ visual abstraction and the conflict among the materials which have been put to use. Polyurethane foam is pressing through the scrupulously built metal frames and latex, with Mūrnieks’ author's technique leaving wounds, scars and stretch marks on the polished body parts of the female images.

But the essence of this opposition, self-consciousness and experience is to be found in the title work at the center of the show, a construction that creates a conceptual, literal and physical counterweight to the beauty of Mūrnieks’ visual pleasure theory. Perhaps the opposite pole of the admiration of beauty is located in the still-current chauvinism and recognition of one’s sins? Are these matters perhaps too heavy to allow an innocuous pleasure? Be that as it may, it’s important to discuss them. Even if it makes one afraid that this line of thought could lead to appropriation.

Berger points out that nakedness initially appeared in European paintings through the story of Adam and Eve. In the Old Testament, the serpent tempts Eve into tasting the forbidden fruit, saying: “For God knows that when you eat from it your eyes will be opened, and you will be like God, knowing good and evil.” Eve tastes of the fruit and gives it to Adam, “And the eyes of them both were opened, and they knew that they were naked; and they sewed fig leaves together, and made themselves aprons.” Nakedness became sinful the very moment it was first observed.

Miķelis Mūrnieks’ works are continuously provocative with the density of their symbols. The silent images aren’t meeting the viewer’s eyes; they make their author naked instead, turning the searchlights of social criticism against him. The viewers are only caught by its reflection and the shadows it casts inside a space where nakedness of the body makes one self-conscious again. It finds its place somewhere between the faultless time in paradise and between pleasure and the Fall.

- Henriks Eliass Zēgners


photography Filips Smits